Pārdomām decembrī...

Ar Adventa pirmo svētdienu sākas jaunais Baznīcas liturģiskais gads, kas tradicionāli noslēdzās ar Mūžības svētdienu. Šāda kārtība veidojusies no izpratnes, ka cilvēka ticības dzīve sākas līdz ar sastapšanos ar Kristu. Kristus – Dieva Dēls, kā bērns ienāk cilvēka dzīvē, pieaug, dod cilvēkiem savu mācību, mirst pie Krusta, Lieldienās augšāmceļas un vada cilvēku uz sastapšanos ar Dievu Tēvu pēc laicīgās dzīves.
Mūsdienās Adventa svētdienās bieži tiek lietots šāds tematisks iedalījums:
 

1. svētdiena — Dieva apsolījums par pasaules Pestītāju Ēdenes dārzā;
2. svētdiena — praviešu apsolījumi Vecajā Derībā par pasaules Pestītāja nākšanu;
3. svētdiena — Jāņa Kristītāja norādījumi par Pestītāju tautas vidū;
4. svētdiena — Kristus norādījumi par Viņa otro atnākšanu Lielajā Tiesas Dienā.

 

Adventa laiks ir tas laiks, kad ar priekpilnām sirdīm gaidām Ziemsvētkus – Kristus piedzimšanas svētkus. Adventa laiks ir tas laiks, kad ikviena sirsniņā iedegas cerība un gaidas pēc Ziemsvētku brīnuma. Šajā laikā ir miera un līdzsvara meklējumi sevī, lūgsnas Dievam. Tas ir laiks, ko pavadām mājās kopā ar ģimeni, ietinoties mandarīnu, karstvīna un piparkūku smaržās J.

 

 “Tu redzi, kā ir, kad tu esi cilvēka bērns. Tev jārunājas pašam ar savu sirdi. Citu reizi tā sāk zviegt kā zirgs, un ko vari tu? Nekā! Tu nevari vis viņu piebāzt ar auzām vai zāli un pateikt: esi tagad paēdusi un klusē… Nekā. Tu nekad nevari zināt, kad tā ir paēdusi un vai tā visā mūžā kādreiz vispār būs paēdusi. ..
Tad tava sirds sāk prātot – vai tevī būtu kaut kas tāds, ar ko tu varētu pabarot citas sirdis? Un atkal tu meklē un tausties, un tikai dzirdi, ka tavas asinis kalst… Tad tu beidzot sāc runāt ar Dievu – vai vismaz tu domā, ka jāparunā ar pašu Dievu par visu ko, ko tu pats nevari ne zināt, ne saprast…
Un, kad tu sāc runāt, domā, ka tev būs daudz runājamā un daudz atbilžu. Beidzot tu, cilvēka bērns, stāvi rasainā rītā basām kājām smilšainā ceļa malā un redzi, ka šo atbilžu ir tikai tik vien, cik ar sauli mirdz uz putna spārniem un ar rasu bērzu galos… To visu redzot, tev ir liela laime un nelaime reizē, tāpēc ka tu zini, ka tu esi – cilvēka bērns”.

 
Cilvēka bērns, Jānis Klīdzējs
 
Pārdomām decembrī,
Blīdenes ev.lut.draudze
Kategorija: