Pārdomām aprīlī...

 

 
 Iepērkoties pamanīju, ka blakus pārdevēja sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem. Dzirdēju pārdevējas teikto  zēnam, ka viņam nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu lelli. Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja: ”Onkulīt, vai jūs arī esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?” Es pavēros zēna saujiņā sažmiegtajā sīknaudā un secināju, ka viņam patiešām nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli. 
 
Mazais zēns neatlaidīgi un stingri turēja rokās nelielu lelli. Es pajautāju, kam viņam lelle? Un zēns pastāstīja: “Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā un man lelle ir jāiedod mammai, lai viņa to varētu nodot māsai,” zēna acis bija ļoti skumjas, viņš turpināja: ”mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz aiziešot un satikšoties ar Dievu - tā nu es gribu, ka viņa paņem līdz šo lelli un atdot to manai māsai.”
 
Mana sirds “sastinga”, ātrumā mēģināju sakārtot un saprast zēna teikto. Mazais zēns paskatījās uz mani un turpināja: ”Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl aiziet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” 
 
Un vēl zēns man parādīja nedaudz ieburzītu, bet jauku fotogrāfiju, kurā viņš bija redzams smejoties. Viņš paskaidroja: ”Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa varētu mani redzēt un nekad neaizmirst. Es ļoti mīlu savu māsu un es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas. Es zinu arī to, ka Dievs palīdz, ja vien var.” Zēns 
paskatījās uz lelli, bet šoreiz jau ar asarām acīs...
 
Es sapratu, ka man nekavējoties jārīkojas un ierosināju: “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārskaitīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši tās naudas lellei!” “Labi,” viņš atbildēja, ”es ticu, ka man ir pietiekoši daudz.” Zēnam nemanot es pieliku savu naudu un mēs to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.
 
Zēns iesaucās patiesā priekā: ”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņas!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda: ”vakar, pirms gulētiešanas, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli ko mammīte varētu atdot māsiņai. Un Dievs mani dzirdēja! Es vēl vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet negribēju Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš man iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Manai mammai ļoti patīk
baltas rozes!”
 
Todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Manās domās daudz kas mainījās. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu, par situāciju, par bērna ticību. Es pārdomāju vairākus savas dzīves atgadījumus un atmetu tos kā tik nenozīmīgus un mazsvarīgus, pretstatā šīs ģimenes situācijai, šī bērna sāpēm un tai pat laikā, zēna izpratnei un paļāvībai uz Dievu. Vienu, ko es no šī brīža lūdzu ik dienas ir, lai Dievs jebkurā manas dzīves situācijā dod nešaubīgu ticību un paļāvību.
 
Nākamā dienā atcerējos par kādu rakstu avīzē, kuru biju lasījis pirms neilga laika. Tajā bija aprakstīts nelaimes gadījums kādā lietainā dienā, kurā kāds šoferis, nenovaldot savu auto, uzbraucis uz ietves un notriecis jaunu sievieti un viņas meitiņu. Meitenīte mirusi notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas ļoti kritiskā stāvoklī. Vai tā bija mazā zēna ģimene? Laikam jā!
 
Divas dienas pēc tikšanās ar zēnu, izlasīju avīzē sēru vēsti,  kurā bija teikts, ka jaunā sieviete pēc notriekšanas ir mirusi. Es nespēju aizmirst mazo  zēnu, nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču. Tuvojoties zārkam, redzēju tajā jaunas sievietes ķermeni, rokās tai bija ielikta skaista, balta roze, nedaudz ieburzīta smejoša zēna fotogrāfija un lelle...
 
Pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve un mana attieksme pret to ir izmainīta uz visiem laikiem. Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu nav aizmirstama. Tā mazā zēna cerība uz Dievu, ir neaizmirstama... 
 
Mīlestība, ko katrs bērns jūt pret savu ģimeni ir vārdiem neizsakāma.  Un ik dienas, sēžoties pie stūres, es nekad vairs nebūšu tik pārgalvīgs, kāds
biju līdz šim. 
 
Lūdzu jūs katru, kas lasāt šo atgadījumu, esiet modri, apdomīgi un neriskējiet kritiskā situācijā uz ceļa, jo aiz katra nelaimes gadījuma ir kāds, kuram ļoti, ļoti sāpēs visu atlikušo dzīvi... a.n.
 
Pārdomām aprīlī,
Blīdenes ev.lut.draudze
 
Kategorija: