Mirdzas Plaudes atmiņu stāstījums par 1945. gada notikumiem

Mirdza Plaude dzimusi 1931. gadā, visu savu mūžu nodzīvojusi Blīdenē zemnieku saimniecībā „Ausmās”. Sarunā jautāju savai omei, ko viņa atceras par sesto Kurzemes lielkauju, kas notika Pilsblīdenē, kas notika ar vietējiem iedzīvotājiem, mājām, galvenajiem objektiem Blīdenes teritorijā.
Mirdza Plaude sāka ar to, ka vācu laikā Pilsblīdenes muižā bijis hospitālis. Vācieši „Ausmās” atļāva divas govis turēt, ar nosacījumu, ka katru dienu bija jāved piens no rītiem uz hospitāli – meitene būdama sēdās ratos un ar zirgu veda katru rītu piena kannu. Stāsta, ka vienu reizi pretimnākošajam karavīram, kas saņēma kannu ar pienu teica, ka vairs nevedīšot, tam par iemeslu esot bijusi redzētā cilvēka kāja pa ceļam uz muižu. Mirdza skaidro, ka fronte nāca no Stūriem, parasti 10-15 km aiz frontes atradies hospitālis, šajā gadījumā Pilsblīdenē, pirms sarkanās armijas uzbrukumiem, atradās vācu armijas hospitālis.
17. martā nāca ziņas, ka tuvojas sarkanā armija, Mirdzas tēvs – Krišs Plaudis nolemj, ka ģimene dosies uz netālajām Degoles mājām, taču vecais tēvs paliek, nemūk aiz frontes. Degolēs dzīvoja saimniece Roga. Divas mājas tālāk 18.martā Sarkanā armija nāk – tēvu (Krišu) nošāva, māti ievainoja kājā, ievainota kāda sieviete no Rīgas un vēl kādi četri cilvēki. Sarkanā armija nebrīdinot bija uzsākusi apšaudi, jo pie mājas bijis redzams vācu armijas lielgabals, to bija ievērojis sarkanās armijas mežā esošais snaiperis.18. marta rītā, kad saule bija uzlēkusi, māja tiek sabombardēta ar lidmašīnas ložmetēju, pēc apšaudes mājās esošie vīri pakāra baltu drānu, lai sarkanā armija redz, ka šajās mājās nav ienaidnieki, vakarā no vācu armijas nāk pavēle - iziet no mājām, ka tālāk jādodas prom uz Pilsblīdeni, devušies ceļā, nakti ļāva pavadīt rijā, kas bija pa ceļam - Mežkalna rija – barakas vietā bija rija, pavēle bija, ka jāiet uz aizmuguri, taču Mirdza, māte un vēl ievainotie cilvēki nolemj, ka vāciešiem līdzi neies, satiekot sarkanarmiešus, tie sūtīja uz frontes aizmuguri, lika atkāpties. Tā kā Mirdzas mamma bija ievainota, arī Rogas saimniece ievainota, guldīja abas ratos, iejūdza zirgu un devās ceļā. Taču sarkanās armijas karavīri pa ceļam atņēma zirgu, jo ievainots mežā gulējis viņu virsnieks, Mirdza ar Alfrēdi pašas stājās zirgu vietās, ņēma ragavas un veda uz Pūcēm. Pa ceļam karavīrs, kas brauca ar zirgu kamanās, aizveda līdz pirmajam pārsiešanas punktam - Mazpūcēnos, tālāk devās uz Melaušu mājām, tur pārsēja, paņēma ar zirgu aizveda pāri šosejai, Zauru kalnam, pāri uz Zvārdes pusi uz medsambatu, četras dienas nogulēja medsambatā(medpunktā), tālāk tika kārtots uz ešelonu. Ievainotos ar ešelonu, sarkanās armijas, gribēja vest uz Krieviju, taču Mirdza izlūdzās, lai māti ved tikai līdz Rēzeknes hospitālim(Lai paliktu Latvijā), ne uz hospitāli Krievijā. Ceļā uz Rēzekni brauca caur Auci, katrā pieturā tika uzņemts jauns ievainoto skaits. Katrā apstāšanās punktā tika pavadīts trīs četras dienas. Ceļš līdz Rēzeknei bija smags – neciešama smaka vagonos, asiņojoši cilvēki, dabisko vajadzību kārtošana vagonā, vaimanas. Mirdza ar māti līdz 29. maijam bija hospitālī Rēzeknē.
29. maijā Mirdza ar māti atgriežas „Ausmās”. Viņu mājās bija izveidots krievu karaspēka štābs, māja tika apsargāta, nevienu nelaida iekšā. Nācās palikt Mežkalnos – tur pulcējās bēgļi. Vēlāk pārvietojās uz Mežniecību, tur dzīvoja līdz karaspēka štābs izgāja uz Ādažiem augustā, tad varēja tikt dzīvot savās mājās.  
Vēlāk, kad varēja atgriezties mājās, pie Mirdzas ar māti atnāca dzīvot citi privātie, Mirdza ar māti bija divas vien, vectēvs pazudis bez vēsts.
29. maijā, kad abas bija atgriezušās, mamma varēja pakustēties, sāka rakņāties pa mājām, istabas grīdās, jo meklēja veco tēvu, jo bija dzirdēti gadījumi, ka cilvēkus aprok turpat mājās. Taču pienācis kāds sarkanās armijas karavīrs un prasījis, ko viņa meklē, Marija atbildējusi, ka savu tēvu. Izrādījās, ka veco tēvu paglabāja brāļu kapos Tušķos. Kā Mirdza stāsta, tad pirmais kaps bija liels, sākotnēji kādas astoņas kapu kopas, kur katrā bedrē glabāja līdz 30 cilvēkiem, kad katrs cilvēks apglabāts uz reiz tādā kārtībā esot pierakstīts pēc viņu atpazīšanas zīmēm, tad arī uzlikta plāksne ar secīgiem vārdiem. Tagad Tušķu kapos kārtība samainīta, galvenais celiņš gājis pa kreiso pusi, tagad tas ir izveidots tieši pa vidu – sanāk, ka cilvēki kapos iet pa mirušo apglabātajām vietām. 1948. gadā uz Tušķu kapiem ir atvesti igauņu karavīri no kapiem, kas atradās no dzelzceļa virzienā uz Brocēnu pusi, kreisajā pusē.
Veco tēvu karavīrs parādījis, ka apglabāts otrajā kapā pašā malā pie nezināmajiem, to viņš noteica pēc Mirdzas raksturojuma – pelēkām drēbēm, un lielām ūsām. Karavīrs stāstījis, ka viņš pacelts no „Ausmu” ceļgala, kur bijis miris, jo tur bijis bunkurs, un domādami, ka tas ienaidnieks, ir nošauts. Kad karavīri vesti apglabāt, viņš arī paņemts. Sākotnēji vārdi kritušajiem ir bijuši rakstīti no dēļiem uztaisītām koka plāksnēm, kur uz plāksnes no lielgabala čaulas(niķeļa) bija rakstīti vārdi. Bijušas arī atsevišķas plāksnes, kur norādīti, cik apglabāti nezināmi. Taču 1948. vai 1949. gadā metālvācēji esot visu apvākuši. Tad arī 1948. gadā pēc Edvīna Ābula, mainīta kārtība kapos - Skaits tur ir pareizs, taču ne kārtība, kā mirušie apglabāti. Kapos divus ozolus iestādīja divas māsas uz kapa savam brālim – kreisajā pusē – kapu vidū.
Mirdza bija 13 gadus veca, kad bija karš.
Mirdza Plaude apmēram zina veco māju atrašanās vietas, var tās norādīt kartē. Tā, Mirdza atceras, kara laikā pie „Ausmu” ceļgala apstājās Finksa māsa, kas bija devusies no Rīgas bēgļu gaitās, taču ceļā bija salūzis ratu ritenis, nākusi palīdzību lūgt. Mirdzas tēvs gājis skatīt, ko var līdzēt, tajā naktī palika Finksa pie Plaužiem „Ausmās,” Mirdzas tēvs, lai salabotu ratus no pašu māju ratiem atdevis vienu riteni. Kad Finksa māsa devās prom, viņa pareģoja(esot teikusi), ka Krišum(Mirdzas tēvam) jāuzmanās no kādas nelaiķes pamudinājuma, tad palikšot dzīvs. Vēl esot mājās, no „Ausmām” varējis redzēt kā netālās mājas, netālu pāri laukam, tiek nodedzinātas, mežmalā bija mājas - Vecgabaliņi, tās vācieši aplēja ar benzīnu un nodedzināja tīšuprāt, lai neienāk sarkanā armija šajās mājās nomitināties.
Mežmalā atradās arī Degoles, no turienes privātajiem bija jādodas prom, jo notika apšaude, virs galvas bija lidmašīnas ar ložmetēju, māja tika apšaudīta, nošāva Krišu Plaudi un vēl citus, tur izveidoja kapu - kritušie aprakti visi kopā - nogalināja vācu fašistiskie iebrucēji –  Mirdza stāsta, ka nožēlo, ka vēlāk, kad atgriežas nav savākusi piemiņas plāksni, kur bija rakstīts, kas kopā ar Graziņu dzimtu vēl nogalināti – taču esot fotogrāfija kara vai okupācijas muzejā, koka plāksnē iededzināti mirušo vārdi.
Mirdza atceras, 1944. gadā viņu mājas dzīvojuši vācieši, trīs istabas izmantojuši savām vajadzībām, pašiem Plaužiem bijusi atvēlēta viena istaba un virtuve, vecā tēva istabā kopā ar viņu dzīvoja vēl divi veci vācieši. 1944. gadā Mirdza gāja 5. klasē, atceras, ka bieži vācieši skatījušies kino, atceras, filmu - Ah tu maine libe Augustine – to viņa skatījusies, kāds no vāciešiem viņu uzsēdinājis uz mūrīša, no augšas vērot kino. Bieži vācieši ir dziedājuši, spēlējuši galda spēles, fonā klausoties radio.
Vēl sadrumstaloti Mirdza atceras, ka privātajiem ienācējiem bija jādod aitas, govis, jo bija nepieciešama gaļa. Degoles mājās, lai pārtrauktu apšaudi, vēl dzīvie vīri izkarināja baltu drānu.
Vēl Mirdza atceras, ka 8. maijā, kad viņas ar māti bija no Rēzeknes kara hospitāļa nogādātas uz privātu Rēzeknes slimnīcu, krasi atšķīrusies barošana - privātajā slimnīcā bija švaki ar uzturu, kara hospitālī labāk baroja, jo tur no Anglijas sūtīja konservus, regulāri bijuši piena produkti. 8.maijā, kad tika parakstīts kapitulācijas raksts, slimnīcā 8.maijā lietoja šņabi, dziedāja, dancoja, visi dikti priecājās, ka varēs atgriezties mājas, jo nezināja, kas būs, tikai pa radio ziņo, kur kauja, Cieceres ezerā notika pēdējā cīņa, to viņa stāstīja - snaipere Klaudija, kas bija ievainota kokā sēžot, kas tika atvesta uz Rēzekni.
Kad Mirdza ar māti atgriezās mājās, 1945. gada Jāņos pārapglabāja tēvu Krišu(bija apglabāts pie Degoļu mājām) Blīdenes kapos.
Pēc kara laukos mājās praktiski nav, „Ausmas” bija saglabājušas, Pilsblīdenēs bija hospitālis, pārsvarā mājas noārdītas, tīri lauki palikuši. Vieni palika dzīvot barakās, citi devās prom. Pilsblīdenē palikušas vairs tikai sievietes, kas var pastāstīt par notikumiem kara laikā Pilsblīdenē, Vilmaņu Ausma, kas dzīvo Vamžos, Ilona Bula, kas dzīvo „Krauklīšos”, viņas ir par četriem pieciem gadiem jaunākas nekā Mirdza Plaude, kas dzīvo „Ausmās. Taču Ilona un Ausma pirms jau laikus bija aizbraukušas, nepārlaida fronti, jo aizgāja uz frontes pusi aiz vāciešiem.
Vēl Pilsblīdenē ir saglabājušas dzelzceļa strādnieka mājas – tur bija izveidotas kazarmas pretī dzotam. Igauņi savam uzbrukuma to izmantojuši, jo nākuši uzbrukumā no dzelzceļa līkumā uz Brocēniem,( pa Pilsblīdenes ceļu, ar līkumu pa pļavu, brūžu pļavā) – Juševskis esot stāstījis, abi ar sievu bija dzīvojuši, nekur nebija izvākušies, abi apglabāti Šmīdrēnu kapos.

 
Rakstu sagatavoja Lāsma Plaude
 
Kategorija: