KRISTĪNE SHRUBB

Kopš aizbraucu no Blīdenes, mana dzīve ir bijusi piedzīvojumiem pilna.
Kādu laiku dzīvoju Rīgā, kur strādāju dažādos darbos, bet pēdējā darba vieta Latvijā bija airBaltic, kur strādāju par stjuari. Mani tik ļoti saistīja aviācija, ka nolēmu kļūt par pilotu un uzsāku studijas pilotu skolā, kas atradās turpat blakus Rīgas lidostai. Ar laiku sapratu, ka ilgi nespēšu maksāt skolas mācību maksu un nolēmu turpināt studijas ārzemēs. Arī tur mācību maksa bija tik pat liela kā Rīgā, taču algas lielākas. Tā nu sāku meklēt iespējas ārpus Latvijas.
Draudzene mani sauca dzīvot uz Skotiju - noskatīju tur labu pilotu skolu un devos ceļā. Darbu Skotijā atradu diezgan ātri - restorānā par viesmīli. Taču ļoti gribējās atkal lidot, tāpēc cītīgi meklēju stjuartes darbu. Pēc dažām nedēļām mani pieņēma darbā aviokompānija, kas atradās Kiprā. Tā nu es atkal kravāju koferus un devos strādāt uz Kipru.
Tā kā mans darba līgums sākumā bija tikai uz sešiem mēnešiem, tad studijas nolēmu sākt tikai tad, kad parakstīšu patstāvīgo līgumu. Bet, kad mani seši mēneši gāja uz beigām, kādu dienu mūsu aviokompānija negaidot bankrotēja. Pēc līguma noteikumiem, viņiem mani bija jānodrošina ar vienvirziena biļeti uz jebkuru no viņu maršrutiem. Es izvēlējos Londonu. Un pēc dažām dienām jau atkal kravāju koferus...
Divas nedēļas pēc ierašanās Londonā, es iepazinos ar savu tagadējo vīru, un līdz ar to, Londonā nobāzējos uz palikšanu.
Studijas pilotos tā arī neturpināju, jo mainījās prioritātes un laikam tomēr nebija lemts.
Ir pagājuši astoņi gadi, kopš es pametu Latviju. Esmu laimīgi precējusies un audzinu dēliņu, kuram ir 5 gadi. Mēs dzīvojam pašā Londonas centrā. Es ļoti mīlu savu pilsētu un man ir prieks, ka dzīve mani ir atvedusi tieši uz šejieni.
Pēc dažām nedēļām beigšu studijas Londonas universitātē - iegūšu bakalauru Biomedicīnas zinātnē. Tā ir joma, par kuru man jāpateicas Blīdenes skolai un skolotājai Stūrmanei, viņas ķīmijas un bioloģijas stundas mani iedvesmoja studēt šajā jomā.
Pēdējos sešus mēnešus strādāju bioķīmijas pētījumu projektā, kur man izdevās sintezēt jaunu molekulu, kas ir stabilāks analogs jau eksistējošai, ļoti efektīgai, bet, diemžēl nestabilai molekulai, kas ir spējīga nogalināt vēža šūnas.
Es esmu ļoti pateicīga, ka dzīve man ir devusi tik daudz iespēju, un uzskatu, ka man ir ļoti paveicies būt tur, kur es patlaban esmu. Daļēji man jāpasakās savai audzināšanai un videi, kurā es uzaugu, jo pat dzīvojot mazā lauku ciemā, man nekad nebija teikts, ka dzīvē ir kaut kas, ko es nevarētu sasniegt vai izdarīt.
Dzīvojot Londonā, es dažreiz stāstu cilvēkiem par savu bērnību Blīdenē. Viņi uzskata, ka man bijusi pasakaina bērnība. Un es viņiem piekrītu!