JĀNIS BLUMBERGS


 

Ar juvelieri Jāni Blumbergu esmu pazīstama jau sen, tādēļ bija jo īpaši patīkami tikties, pasēdēt pie kafijas tases un parunāties.
Jānis stāsta, ka bērnībā gribējis kļūt par policistu vai kosmonautu, kā jau daudzi puikas, taču dzīvē laimējies sastapt labus skolotājus, kuri palīdzējuši atrast pareizo dzīves ceļu.
"Blīdenē un Saldus mākslas skolā tolaik strādāja talantīgs skolotājs Aldis Reicis. Viņš prata bērnos atmodināt talantu un radīt interesi par mākslu.
Pabeidzot Blīdenes pamatskolu, devos uz Rīgas amatniecības skolu, kur tīri nejaušības pēc izvēle krita uz metālapstrādi. Ieguvu metāla kalēja diplomu. Pēc amatniecības vidusskolas no 1993.-1997.g. mācījos Auzera juvelieru mākslas koledžā. Tur mācīja kādreizējās Rīgas juvelierizstrādājumu rūpnīcas meistari. Turklāt, man jau pirmajā kursā piedāvāja paralēli mācībām strādāt par gravieru nodaļas pasniedzēju. Tā nu es gan mācījos, gan arī mācīju citus, un guvu nenovērtējamu pieredzi.
Pabeidzot mākslas koledžu, sāku strādāt amerikāņu firmā, kas nodarbojās ar juvelierizstrādājumu modelēšanu Amerikas tirgum. Nācās veidot tādus ekskluzīvus pasūtījumus kā, piemēram, krustus un smalkas grāmatzīmes Vatikānam, kā arī fotorāmjus Baltajam namam.
Šajā firmā nostrādāju trīs gadus un devos mācīties uz Maskavas Valsts universitāti, kur ieguvu gemoloģijas eksperta diplomu.
2000.g. atvēru savu darbnīcu Rīgā un strādāju šeit vēljoprojām."

Jautājot Jānim par hobijiem, Jānis kā pirmo min medības. "Savādāk jau nemaz nevar būt, dzīvojot meža vidū", smej Jānis. "Reizi gadā braucu uz kalniem "snovot", bet vasarā man patīk ar moci braukt. Šis ir hobijs, ko lieliski varu apvienot ar darbu, proti, vasaras sezonā ceļu no Blīdenes uz Rīgu mēroju tieši ar šo spēkratu. Pagājušo vasaru biju arī uz Norvēģiju aizbraucis. Emocijas neaprakstāmas. Arī šogad gribētu kaut kur aizbraukt."
Jānim ir svarīgi nodzīvot dzīvi tā, lai ir ko atcerēties un maksimāli izdarīt, liekot savu talantu lietā. Jāņa mērķis ir atstāt aiz sevīm paliekošas vērtības.
Arī blīdeniekiem Jānis vēl būt drosmīgākiem savos plānos un nebaidīties uzsākt ko jaunu. Domāt par to, ko mēs paši varam dot Blīdenei, nevis gaidīt, kad Blīdene dos kaut ko mums.

Rakstu sagatavoja Indra Davidāne

Kategorija: