IEVA BRICE

 

Orientēšanās sports ir ar dažādiem paveidiem un disciplīnām bagāts sporta veids, ar ko nodarboties var gan skrienot, gan braucot ar velosipēdu, gan slēpojot, gan dodoties vairāku stundu pārgājienā, vienlaicīgi meklējot apvidū izvietotus kontrolpunktus, un to var darīt kā pa gaismu, tā pa tumsu, sacenšoties dažādās vecuma un meistarības grupās. Un tas sports, ko saucu tieši par savējo ir orientēšanās skrienot, kas tradicionāli iedalās 4 kategorijās:
- sprinta distancē (parasti pa pilsētu, aptuveni 2-3km);
- vidējā distancē (5-6km tehniski sarežģītākā distance pa mežu);
- garajā distancē (10-14km arī pa mežu);
- stafetē (veicama 3 cilvēku komandā, gan pa pilsētu, gan mežu).
No visām šīm nosauktajām mana mīļākā ir tieši garā distance, kuras veikšanai par visu svarīgākā ir sportista izturība.
 
Bet par visu pēc kārtas...
Ar orientēšanās sportu sāku nodarboties 9 gadu vecumā, kad mācījos 3. klasē. Pašus pamatus, kā rīkoties ar karti un kompasu, iemācījos pamatskolas orientēšanās pulciņā, kuru tajā laikā vadīja sporta skolotāja Daina Gredzena. Tad arī kopā ar citiem mazajiem censoņiem no Blīdenes reizi nedēļā sāku braukāt uz vietējām Saldus rajona treniņsacensībām „ABC”, kur varēja sporta zālē iemācītās gudrības izmēģināt, tā teikt, pa īsto – mežā. Un man šis sports iepatikās vēl vairāk, jo nevar noliegt, ka kontrolpunktus atrast padevās diezgan labi. Tātad varēju turpināt iekarot ne tikai vietējos mežus, bet tēmēt arī tālāk – piedalīties Latvijas mēroga sacensībās, pārstāvot orientēšanās klubu „Saldus” trenera Ojāra Ulmaņa vadībā.
Brīvdienas un skolas brīvlaiku bieži pavadīju treniņnometnēs tepat Latvijā un reizēm arī ārzemēs. Tajās pavadītais laiks bija ļoti vērtīgs, jo uz to brīdi tika ielikta gan laba tehniskā, gan fiziskā bāze, kas ir divas galvenās orientēšanās sporta sastāvdaļas. Pateicoties veiksmīgiem startiem atlases sacensībās, iekļuvu Latvijas izlasē, kuru (jauniešu grupās) pārstāvēju:
- Pasaules skolēnu čempionātā Beļģijā, 2004.g. (2.vieta grupu kopvērtējumā)
- Pasaules skolēnu čempionātā Slovākijā, 2006.g. (3.vieta garajā distancē individuāli, 2.vieta grupu kopvērtējumā)
- Eiropas jauniešu čempionātā Slovēnijā, 2006.g.
- Eiropas jauniešu čempionātā Šveicē, 2008.g.
- Baltijas čempionāts, 2006.g. Latvijā (2.vieta garajā distancē)
 
Vēlāk, pārejot uz junioru vecuma grupu, konkurence kļuva nopietnāka – ja ne Latvijā, tad pasaules līmenī gan, un uz tādu līmeni tajā laikā tēmēju arī es. Tika uzstādīts lielais mērķis – iekļūšana Top20 Pasaules junioru čempionātā garajā distancē. Labi sagatavojoties sezonai, izdevās pietiekami veiksmīgs starts manas karjeras [pagaidām] nozīmīgākajās sacensībās – 2010.gada Pasaules junioru čempionātā Dānijā. Līdz pietiekami augstajam mērķim pietrūka pavisam nedaudz un tika izcīnīta 24. vieta starp 122 pasaules spēcīgākajām juniorēm.
Vēl pieminēšanas vērtas varētu būt izcīnītās vietas Latvijas čempionātos junioru vecumā:
- 2009.gadā - 1. vieta vidējā distancē
- 2010.gadā - 1. vieta garajā distancē, 2. vieta sprintā un 3. vieta vidējā distancē
 
Ar 2011.gadu jeb ar nākamo sezonu pēc skriešanas junioru vecuma grupā pārgāju uz pieaugušo konkurenci. Izlases sastāvā piedalījos:
- Baltijas čempionātā Lietuvā, 2011 (6. vieta stafetē)
- Baltijas čempionātā Latvijā, 2012
 
Kaut arī pēdējos gadus studējot vairs tik daudz laika sportam veltīt nesanāk, tomēr paspēju pārstāvēt arī savu Latvijas Lauksamniecības universitāti ikgadējās starptautiskajās SELL spēlēs, kas ir sacensības starp Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas studentiem, pie tam ar šādiem rezultātiem:
- SELL spēles, 2011.g. Lietuvā (2.vieta sprinta distancē, 1.vieta stafetē)
- SELL spēles, 2012.g. Somijā (4.vieta sprinta distancē)
- SELL spēles, 2013.g. Latvijā (1.vieta stafetē)
 
Pēdējās sezonas laikā piedalos vairs tikai dažās sacensībās, bet varētu teikt, ka iekšā sēž tāds mazs nemieriņš, ka nevar un nevajag mest pie malas to, kas sirdij tuvs, kaut arī tagad prioritātes ir citas, proti, skola un darbs, bet var jau būt, ka kādu sezonu varētu notēmēt uz izcīnīto medaļu un kausu plaukta papildināšanu. Un, kas zina – var būt jau ar nākamo sezonu jāmetas tik visā atkal iekšā..
 
Bet tik tālu liels, liels paldies maniem vecākiem un visiem sponsoriem, kuriem pateicoties ir sanācis pabūt gan Skandināvijas klinšainajos, gan Čehijas akmeņainajos, gan Portugāles ērkšķainajos, gan visos citos tuvākos un tālākos mežos, lai sacenstos un uzvarētu. Un ja ne vienmēr uzvarētu citus, tad vismaz sevi un finišētu ar pozitīvu rezultātu. Paldies!
 

Rakstu sagatavoja Ieva Brice

Kategorija: