SANITA ŠAMPIŅA - BERGMANE

     
      
Sveiki, blīdenieki! Mans uzdevums ir uzrakstīt pāris teikumumus par sevi, kāpēc es daru to, ko es daru un kāpēc tieši Blīdenē. Šķiet, ka varētu atbildēt vienā teikumā: „Tāpēc, ka Blīdenē ir visforšākie cilvēki un tāpēc, ka Blīdene ir Rīgas-Liepājas šosejas malā. Un vēl tāpēc, ka esmu dzimusi, augusi un pašlaik dzīvoju Blīdenē.”
            Tomēr mēģināšu savu darbošanos izklāstīt sīkāk. Mans pamatdarbs ir Rīgā, kur strādāju SIA Lattelecom jau 18 gadus. Sākumā dzīvoju Rīgā, bet 2006.gadā dēļ bērniem izlēmām nākt dzīvot uz Blīdeni. Tas likās ļoti izdevīgi un ērti, jo uz darbu varu izbraukāt, bērniem ērti tikt gan līdz skolai, gan bērnudārzam, dzīvošana ir lētāka, turklāt varam visa ģimene nodarboties ar saviem hobijiem (es dejot, vīrs basketbolu spēlēt, dēls nodarboties ar motosportu un meitiņa ar mūziku un dejošanu).
            Kāpēc es savu brīvo laiku veltu dejām un citām aktivitātēm Blīdenē? Kāpēc nevaru dzīvot rāmi un mierīgi, galu galā tāpat strādāju pilnu darba dienu un darba nedēļu kā jebkurš cits. Atbilde ir pavisam vienkarša: „TĀPĒC, KA GRIBU DZĪVOT INTERESANTI UN AIZRAUJOŠI, LAI MANI BĒRNI DZĪVOTU INTERESANTU UN PILNVĒRTĪGU DZĪVI”. Un lai to nodrošinātu, mums vajag veselīgu un pozitīvu dzīves telpu. Un lai būtu veselīga un pozitīva dzīves telpa, kas ir mums visapkārt, tad to VARAM NODROŠINĀT TIKAI PAŠI SAVIEM SPĒKIEM. Un ja būs mums pašiem interesanti un labi, tad tikai tādā veidā varam piesaistīt arī citus pievienoties mums. Un tas ir tas, kas visiem vajadzīgs – dzīvot tur, kur ir pozitīva aura, kur ir interesanti un kur bērniem droši. Un kāpēc ne Blīdenē? Varen filozofiski sanāca… mēģināšu šo domu vienkāršot.
            Blīdenē vadu 2 deju kolektīvus – jauniešu deju kolektīvu „Blīdene” 8 gadus un Blīdenes pamatskolas 5.-9.klašu deju kolektīvu 3 gadus. Darbs nav tikai mēģinājumi 1 vai 2 reizes nedēļā, tas ir darbs, kur jāapmeklē semināri, koncerti, jāsagatavojās nodarbībām, jāmeklē dejas u.c. Darba ir daudz, bet vēl vairāk ir pozitīvās enerģijas, ko saņemu no jauniešiem un bērniem, un fiziskā slodzīte, kas ir tik patīkama pēc darba dienas pie datora.
Pēc savas būtības neesmu vienpatne, jo neprotu viena pati ne atpūsties, ne sevi piespiest pavingrot, kolektīvā tas izdodās daudz vienkāršāk. Kolektīvos neesmu iedibinājusi „dzelzs režīmu”, bet gan nākam kopā, lai labi un interesanti pavadītu laiku.