Kauju otrais posms no 17 marta līdz 3.aprīlim 1945.gadā

Nespēdami sagraut Kurzemes fronti iepriekšējos asiņainajos lieluzbrukumos, padomju armija uzsāka 17. martā jaunu pēdējo lieluzbrukumu ar nolūku pārraut vācu fronti Saldus virzienā. Šo pārrāvumu padomju armija cerēja panākt, uzbrūkot no Pampāļu rajona ziemeļu virzienā, bet Blīdenes frontes sektorā – Pilsblīdenes virzienā, lai tādejādi apņemtu Saldu no rietumiem ar 10.gv. armijas korpusa grupu un austrumiem ar tam veidoto 42.armijas baltiešu trieciengrupu, uzbrukumu sākot 16.martā, virzienā Pilsblīdene, Remte. Taču nepārredzamās miglas dēļ uzbrukuma sākumu nācās pārnest uz 17. martu. Vācu karojošā puse jau 16. martā, vēl pirms lielinieku uzbrukuma sākuma, no galvenās kaujas līnijas sāka izvilkt 43.k.p., lai to pārvietotu uz rajonu R no Zebrus ezera, iepretim kuram vācu izlūkošana bija konstatējusi lielāku ienaidnieka spēku pulcēšanos uzbrukumam. Pulka pārvietošanai bija paredzēts autotransports, bet, tā kā tas visu pulku reizē pacelt nevarēja, tad nācās to pārvietot pa daļām. Pulkam norādītais gājiena ceļš bija ļoti šaurs, stipri izbraukts un ar dzīvu kustību, kādēļ pārvietošana noritēja ļoti gausi.
 Pēdējās, sestās Kurzemes kaujas gaitā, trīs dienu smagās kaujās abi korpusi sasniedza dzelzceļu un pārtvēra lielceļus Blīdenes stacijas rajonā. Sarkanās armijas, kuriem bija jānodrošina trieciengrupas flangi, netika no vietas un savu uzdevumu neizpildīja. Tikmēr vācu vadība bija pievilkusi savas rezerves un uzbrukumi pārvērtās par spēcīgu ugunskauju, līdz padomju korpusi paziņoja, ka viņiem atkal ir beigusies munīcija.
17.martā plkst. 14.00 Pilsblīdenes dzelzceļam tuvo mežmalu pusē iedārdas vācu armijas zalvju lielgabali, atbildot padomju armijas artilērijai. 17. marta pievakarē, kad 43.k.p. vienības jau atradās ceļā uz saviem jaunajiem darbības iecirkņiem, uzdevumu pulkam pēkšņi grozīja, pavēlot tam sapulcēties Upesmuižā un vēl tanī pašā naktī pārvietoties pa ceļu Upesmuiža – Kalduri – Kaspari – Kukšas – Skrundas
Sarkanā armija triecas uz Saldus pusi, knaibļu triecienā cerēdama salauzt vācu armijas sīksto pretestību ar savām tanku un lidmašīnu atbalstītajām kājnieku masām. Padomju armijas tanku smailei gan laimējas iebrukums šaurā iecirknī, kas ir 8 km dziļumā virzienā uz Blīdenes staciju, bet vācu vienības ar Tīģertanku un „maujošo govju” palīdzību nogriež un iznīcina sarkanās armijas ķīli.
Toties uzbrukumā pret Pilsblīdeni padomju armijai sekmējās: viņu kājnieku masas sasniedz Blīdenes staciju. Pilsblīdenes virzienā uzbrūkošiem lielinieku spēkiem izdevās sasniegt Saldus dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas.
Lai cīnītos pret sarkano armiju, citi vācu armijas pulki tiek vesti uz jaunu kauju iecirkni, kur pārvietošanās notiek pa daļām, izmantojot automašīnas: vispirms ved pulka štābu, sakarniekus un bataljona pirmās rotas. Pēc Arnoda Šķinķa grāmatā „Kurzemes cietoksnis” aprakstītā: „karavīri steidzīgi sakāpj mašīnās, lai ātrāk sasniegtu galamērķi. Ceļš iet no Upesmuižas caur Jostu staciju, Kalduriem, Kukšiem, Bērziņiem un Melngrāvjiem uz Skrundu mājām. Pie Skrundu mājām kaujnieki samiegojušies izkāpj no mašīnām, un pamalēs sagājuši , nokrīt kā pļauti salmos.”
Vācu armijas majors Reinholds ar virsleitnantu Ancānu dodas uz vācu divīzijas štābu pie Remtes muižas, lai saņemtu kaujas pavēli. Viņu sagaida ģenerālis Šulcs, viņš dod pavēli, ka Reinholda un Ancāna pulkam jāieņem Pilsblīdenes pils un augstiene, kas atrodas uz Saldus pusi. Vācu 24. divīzijas vienības tajā brīdī ir novietojušās Kaulaču muižā, Kuiļu mājās un Blīdenes stacijā, taču pa kreisi no tā brīža frontes vācu armijai stāvoklis nav skaidrs. Sardzes vīriem tiek dota pavēle dodies uz Skrundu mājām no Kuiļiem, jo pagalmā jau spindz sarkanās armijas mašīnpistoļu lodes, šķind logu stikli, un satraukti kliedzieni mijas ar šāvieniem un rokasgranātu blīkšķiem.
18.marta rīta blāzmā vācu armijas divas strēlnieku rotas 2.pulka komandiera Reinholda vadībā dodas uzbrukumā uz Kuiļu mājām. Grenadieri metas uz priekšu, tīrot ceļu mašīnieroču kārtām un rokasgranātām. Tikai ap plkst. 6.00 ieradās pulka pirmās kaujas vienība – 2.rota vltn. Ancāna vadībā. Pēc ierašanās bez artilērijas pabalsta devās triecienā pret Kuiļiem. Pakāpeniski ieradās arī pārējās pulka vienības, kas līdzīgi 2. rotai tūdaļ izvērsās kaujai, lai atsviestu uzbrūkošos sarkanās armijas vienības. Tiek panākta boļševiku bēgšana uz mežu, jo viņi bija uzbrukuši R no Blīdenes stacijas. Pēc pulka visu kaujas vienību ierašanās (II/43.k.p. ieradās tikai ap plkst. 10.00) izvedās izveidot saskanīgu fronti uz līnijas: Ķupji(ap 1,5 km ZR no st. Blīdene), Kuiļi, st. Blīdene, Pilsblīdenes muiža. Pulka iecirknī Z no Saldus dzelzceļa sarkanā armija šinī dienā vairs neuzbruka, turpretim Pilsblīdenes muižas iecirknī tā tanki vairākkārt devās triecienā pret vācu armijas pozīcijām, bet visus šo uzbrukumus 43.k.p. karavīri sekmīgi atvairīja – neliela atšķirība ieminēta Artura Silgaiļa grāmatā „Latviešu leģions” - plkst. 13.30 pēc pavēles, virsleitnants Ancāns un karavīri dodas uzbrukumā Blīdenes pilij un uzkalnam, iepriekš izlūkojot krievu spēkus pils apkārtnē. Kad tika sagaidīta uzbrukuma sagatavošanas uguns, Ancāna vīri devās uz priekšu. Viena rota virzas uz augstieni, bet otra uz Blīdenes pili. Leģionāru paššauteņu un mašīnpistoļu ložu mākti, Sarkanās armijas priekšposteņi atkāpjas, slēpdamies aiz parka kokiem. Kamēr vācu armijas 1.rotas kaujnieki straujā triecienā jau ieņēmuši augstieni, pils ieņemšana nesekmējās. Cīnoties parka kokos, vīri krīt viens pēc otra. Kad 1.vads mēģina iebrukt pilī, apejot dīķi, tas arī neizdodas. No logiem, ēku stūriem un aizžogiem un dīķa ieplaku skrien ložu strūklas, bet no pils pagalma šauj tanku lielgabali, kas tanku dūrēm nav aizsniedzami, kamēr vācu Tīģertanki netiek parkā iekšā. Tā noasinošajai rotai nekas cits neatliek, kā vienīgi atvilkties no izdegušā parka.
18.martā sarkanā armija notur Pilsblīdenes pansionāta ēku. Pret igauņu pulku darbojas vācu bruņu vilcieni. Dienā iznāk atvairīt vairākus vācu armijas pretuzbrukumus. Gvardiem palīgā atsteidzas tanku brigādes komandieris ar tankiem. No rīta komandpunktā, kas atradās Pilsblīdenes pansionāta pagrabā, ieradās divīzijas komandiera vietnieks gvardes pulkvedis A.Jurevics, bet ap pusdienas laiku – pats divīzijas komandieris ģenerālmajors Kalniņš. Tas nozīmēja, ka jāturas līdz pēdējam vīram. Divīzijas novērošanas punkts atradās pansionāta bēniņos. Gvardi cīnās pie stacijas, kuru vācieši stipri nocietinājuši.
Naktī uz 19. martu vācu vienības, kas darbojās no pulka pa kreisi, atgāja atpakaļ, nepaziņojot to 43.k pulkam. Bija radusies sprauga, kurā 19. marta rītā iespiedās sarkanās armijas kareivji un bīstami apdraudēja 43.k.p. aizmuguri tā kreisajā flangā. Tanī pašā laikā lielinieki pastiprināja arī savu spiedienu pret st. Blīdene un Pilsblīdenes muižu. Blīdenes staciju 19.martā ieņēma 121. gvardes strēlnieku pulka izlūki leitnanta Berga(pulka st.pr.v. izlūkošanas d.) un izlūku vada leitnanta Štreibera vadībā, kas izjauca sliežu ceļu un noturēja staciju līdz piesteidzās palīgspēki.
 Zem šī ienaidnieka spiediena un flanga draudiem vācu armijas vienībām nācās atstāt vispirms Pilsblīdenes muižu un pēc tam arī st. Blīdene. Cīņas bija smagas, un, tā kā lieliniekiem bija pārsvars artilērijas ziņā, tas mūsu pozīcijas turēja zem nepārtrauktas stipras apšaudes, nodarot ievērojamus zaudējumus. Pievakarē kaujas darbība sāka aprimt, un 43k.p. fronte izveidojās uz līnijas Ķupji, Kuiļi, Skrundas, Vēži, Melngrāvji(Remtas puse).
20.marts sarkanā armija savu uzbrukumu šinī rajonā atjaunoja, pastiprinot spiedienu pa labi un pa kreisi no 43.k.p., pie kam Kaulaču rajonā tiem izdevās pārraut vācu fronti, trūkstot rezervēm, uz turieni lielā steigā pārsvieda 42.k.p., kas šinīs (šajās) cīņās šo pārrāvumu nosprostoja. Divu dienu asiņainākās kaujās 42.k.p., kuram Hitlers nesen par varonību bija piešķīris nosaukumu Valdemāra Veisa pulks, atvairīja kopskaitā 35 lielinieku uzbrukumus, veiktus ar spēkiem līdz pulka stiprumam, un nodarīja ienaidniekam lielus zaudējumus, iznīcinot ar tanku dūrēm arī tankus. Šo 42.k.p. izcilo panākumu savā frontes ziņojumā atzīmēja arī Kurzemes frontes virspavēlnieks.
22. martā Vācu armijas Kurzemes cīnītāji izjauca boļševiku nodomu pārraut fronti, uzbrūkot ar vislielāko munīcijas patēriņu, jo pārrāvuma likvidēšanas cīņas gaitā bija radusies sprauga starp 42.k.p. un 43.k.p.,(vācu armija), ko izmantoja sarkanās armijas tanki, lai ietriektos 43.k.p. labā flanga aizmugurē. Par spīti pulka grūtajam stāvoklim, vācu armijas karavīri cīnījās pašaizliedzīgi, nepadevās panikai un beidzot nostabilizēja fronti uz līnijas Ķīpas, Lāči, Biļļi, Oliņas – tagadējais Remtes pagasts.
23.martā Kurzemē boļševiku frontes pārraušanas mēģinājumus līdzšinējos degpunktos par spīti lielai materiālu piepūlei izjauca vācu armijas nelokāmā atvaire. Turpmāk no 26. līdz 3. aprīlim notika boļševiku uzbrukumi, taču bez ievērojamiem panākumiem. Bijušais artilērists Grīnbergs stāsta, ka kaujas par Blīdeni ir vienas no smagākajām divīzijas vēsturē. Dažu dienu laikā tika atbrīvotas dzelzceļa līnijai pieguļošās viensētas: Vērotāji, Degoles, Lapsas, Kukšas, Plunči, Egloņi. Daudziem gvardiem nācies cīnīties par savas dzimtas māju atbrīvošanu. 29.martā plkst. 6.00 notiek jaunu strēlnieku divīziju maiņa. Karavīri dodas atpūtā uz Zīļiem, Lielpūcēniem un Jaunzemjiem
Neraugoties uz ieilgušo lietu, arī lieldienās Kurzemē cīņu pārtraukuma nebija. Īstenā dumbrājā pārvērstā apvidū vācu karavīri no jauna pretojās boļševiku triecienam, kas, pievedot jaunus spēkus mēģināja izlauzties starp Saldu un Tukumu. 3.aprīlī pēc 16 dienu ilgām cīņām noslēgusies 6. Kurzemes lielkauja. 4.aprīlī izjuka atkārtoti boļševiku uzbrukumi. Sarkanā armija nebija sasniegusi savu mērķi – saskaldīt Kurzemes fronti un ietriekties Kurzemes kaujas lauka dziļumā.

 
Rakstu sagatavoja Lāsma Plaude
Kategorija: